Vehteroviča un  Emilijas Džubakas bilžu grāmatas lasīšanu “Lūdzu, apskauj mani”, pārrunājām jautājumus –  Ko mēs varam darīt, lai mūsu pasaule būtu patīkamāka? Kāpēc cilvēkiem patīk apsakauties un samīļoties? Kādos gadījumos to dara? Vai visiem patīk apskāvieni?

Bilžu grāmata “Lūdzu, apskauj mani” ir idillisks un sirsnīga humora pilns stāsts par Lāču Tēti un viņa dēlu, kas dodas pastaigā pa mežu un apskauj visus ceļā satiktos – Veco Alni, Zaķu pāri, Anakondas kundzi, raibo Kāpuriņu un pat Vilku, un Mednieku, kam iepriekš drošības labad atņemta bise. Atgriezušies mājās, viņi atklāj, ka kādu tomēr ir aizmirsuši – viens otru.

Pēc grāmatas izlasīšanas noskaidrojām, kāpēc grāmatas autoriem tādi svešādi, „nelatviski” vārdi un uzvārdi, pētījām, kur atrodas tāda valsts –Polija, kā sauc galvaspilsētu, biezajā latviešu-poļu vārdnīcā atradām, kā poliski pateikt:”Labdien!”  un „Paldies!”. Kopīgiem spēkiem no papīra gatavojām Polijas karodziņus.

Tā kā uz grāmatas vāka ir attēloti lāči, tad vispirms noskaidrojām visu par lāčiem – kādi izskatās, kur dzīvo, ko ēd utt. Pārsteigums bija fakts, ka arī kosmosā ir lāči. Katra no dalībnieku grupām iepazinās arī ar pārējiem grāmatas varoņiem, kurus lāči vēlējās apskaut. Lai visus varētu vieglāk saskaitīt, katru no apskautajiem uzlīmējām uz lielas lapas un pierakstījām kārtas skaitli. Lai labāk paliktu atmiņā iepazītie dzīvnieki, to attēli tika izkrāsoti, bet dažus pagatavojām no papīra. Nodarbību noslēgumā nonācām pie atziņas, ka savus tuvākos cilvēkus vienmēr gribas apskaut un mums patīk,  ka viņi samīļo mūs, bet svešākiem cilvēkiem, kurus mēs gribam apskaut,  ir jāpavaicā vai jālūdz atļauja viņus apskaut.