19. janvārī pie Vārkavas vidusskolas notika Barikāžu atceres pasākums. Vārkavas novadpētniecības muzeja vadītāja Elvīra Āboliņa aicināja klātesošos atcerēties un izprast Barikāžu nozīmi Baltijas valstu neatkarības atzīšanā. Pasākuma apmeklētāju vidū bija ne tikai skolēni, bet arī cilvēki, kas piedzīvojuši barikāžu laikus un paši tajās piedalījušies.

Elvīra Āboliņa klātesošos aicināja atcerēties mūsu Latvijas valsts vēsturi un noieto ceļu līdz brīvībai: “Ja nebūtu trešās tautas atmodas laika, nebūtu arī barikāžu un nebūtu arī brīvās neatkarīgās Latvijas. Latvijas cilvēku sirdīs vienmēr ir dzīvojis sapnis par brīvu Latviju, kurš uzplaiksnīja 1988. gada 7. oktobrī ar  manifestāciju Mežaparkā par tiesisku valsti. Dienu vēlāk 8.-9. oktobrī notika Latvijas tautas Frontes (LTF) dibināšanas kongress, kas iedvesmoja tālākam darbam, deva ticību, ka piepildīsies sen ilgotais sapnis. 18.novembrī – pirmo reizi padomju varas režīma apstākļos tika svinēta Latvijas valsts proklamēšanas diena. Pēc tam  26. novembrī sekoja LTF manifestācija Komjaunatnes krastmalā. Tam sekoja 1989. gada  12. marts, kad LTF rīkotajā manifestācijā Daugmalā piedalījās 230 tūkstoši cilvēku. Nākošais solis ceļā uz brīvu Latviju bija “Baltijas ceļš”,  kurš tapa sadarbībā ar Igaunijas un Lietuvas tautas kustībām. Šī vērienīgā akcija, kad 600 km garumā no Igaunijas robežas cauri Latvijai līdz Lietuvas robežai cilvēki sadevušies rokās, piesaistīja pasaules politiķu un plašsaziņas līdzekļu uzmanību neatrisinātajam Baltijas valstu jautājumam. 18. novembrī – Latvijas Republikas proklamēšanas dienas manifestācija “Par neatkarīgu Latviju” Daugmalā pulcēja ap pusmiljonu cilvēku. 1990. gada  15. februārī – Latvijas Augstākā padome ar likumu noteica valsts oficiālo simboliku – sarkanbalsarkano karogu, valsts ģerboni un himnu “Dievs svētī Latviju!”. 4. maijā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā Padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas republikas neatkarības atjaunošanu. 18. novembrī notika tautas manifestācija par godu LR proklamēšanas gadadienai. Šai pasākumā ar sarkanbaltsarkaniem karogiem piedalījās arī Vārkavas novada iedzīvotāji. 1990.gada decembrī Rīgā notika interfrontes organizēts nesankcionēts mītiņš ar prasību I. Godmaņa valdībai atkāpties. Mītiņā piedalījās ap 10 000 cilvēku, tika mēģināts ielauzties arī Ministru padomē. Jau vairākus mēnešus pirms 1991.gada janvāra gaisā virmoja īpaša politiskā spriedze. PSRS valdība rosījās ap tā saukto savienības līgumu un mēģināja to uzspiest republikām, lai tās paliktu vienotās impērijas sastāvā. Kompartija un interfronte mēģināja dibināt paralēlas varas struktūras Latvijā. 1991. gada  1. un 2. janvārī Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes īpašo uzdevumu milicijas vienība pēc  Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas rīkojuma ieņēma Preses namu. Šis fakts skaidri un nepārprotami apliecināja, ka Padomju vara bez spēka un asins izliešanas nepadosies. Latvijas tautas gan morāli, gan politiski, gan organizatoriski izrādījās gatava stāties pretī komunistiem, interfrontistiem, omoniešiem un padomju armijai. LTF izstrādāja nevardarbīgās pretestības plānu. 12. janvārī  LTF izsludināja Vislatvijas manifestāciju 13. janvārī un barikāžu celtniecību,  lai atbalstītu likumīgi ievēlēto valdību. 13. janvāra rītā Latvijas radio runā Dainis Īvāns, stāstīja par slepkavošanu Viļņā un LTF vārdā aicināja tautu pulcēties Vecrīgā.  Lauku iedzīvotāj tika aicināti sūtīt traktorus un smago tehniku manifesta aizsardzībai. Ziņas par Viļņas asinspirti ļaudis uztvēra sāpīgi,  ar priekšnojautām. Krastmalā notika manifestācija, kurā piedalījās 700 tūkstoši cilvēku un tika celtas barikādes. Nākošajā naktī  izveidojās barikādes Zaķusalā, pie radiotorņa Ulbrokā, Vecmīlgrāvī, pie telefonu centrāles Dzirnvu ielā, ap Ministru padomes un LTF ēkām, uz Brasas tilta un citur. Aizsardzībai barikādes tika izveidotas arī pie sakaru torņiem Siguldā un Kuldīgā. 20. janvārī OMON iebruka Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkā, kaujas laikā tika nogalināti un ievainoti vairāki cilvēki.  Barikādes notika no 13.  līdz 27. janvārim.”.

Pēc īsa atskata par vēsturiskajiem notikumiem, kurus jaunākā paaudze nav piedzīvojusi, tādēļ, jo sevišķi aicināma izprast un novērtēt, muzeja vadītāja turpināja: “Barikāžu vēsture nav tikai Rīgā notikušā vēsture. Tā ir katra pagasta, katras mazpilsētas vēsture, no kurām aizsargāt neatkarību ieradās cilvēki. Barikādes ikvienam Latvijas iedzīvotājam lika izšķirties, kurā pusē nostāties. Vienā pusē palika vienotās un nedalāmās impērijas piekritēji, otrā pusē neatkarības aizstāvji.”

Vidusskolas zēnu ansambļa izpildīto patriotisko dziesmu pavadībā vecāko klašu skolēni tika aicināti iekurt savu ugunskuru. Pasākuma laikā ar savām atmiņām par barikāžu laiku dalījās Vārkavas novada iedzīvotāji Ivars Vaivods-Šulte  un Aivars Upenieks.

Ivars tajā laikā esot bijis Lauksaimniecības akadēmijas (tagad Latvijas Lauksaimniecības universitāte) students un uz barikādēm devies no Jelgavas  kopā ar citiem studentiem. “14. janvārī no rīta devāmies uz akadēmiju uz lekcijām, mums paziņoja, ka nodarbību nebūs, bet visiem būs jādodas uz barikādēm. Mēs tikām sadalīti pa grupām – kurš brauks pa dienu, kurš vakarā un kurš objektus sargās  naktsmaiņā. Mūsu grupai bija jābūt pie Latvijas televīzijas Zaķusalā. Kad ieradāmies, jau bija sakurts ugunskurs,  un pulcējās cilvēki. Apkārt viss bija mierīgi, tā mēs to dienu nodežurējām, 15. janvāra vakarā braucām vēl. Arī tad viss bija mierīgi. Kāds bija uzvārījis putru un visu laiku bija pieejama karsta tēja, tie, kas bija nosaluši, varēja ienākt telpās un pasildīties. 16. janvāra rītā mūs atveda uz Jelgavu, barikāžu organizatori pieņēma lēmumu, ka studentus vairs nevajadzētu iesaistīt… Tikai pēc tam mēs aptvērām, ka nekas vēl nav beidzies, toreiz mums bija diezgan vieglprātīga attieksme pret notiekošo, taču tā patriotiskā sajūta ir palikusi. Ja  būtu bijusi vajadzība stāties pretim, mēs būtu to darījuši.” ar piedzīvoto barikāžu laikā dalījās Ivars Vaivods-Šulte.

Par savām spilgtākajām atmiņām par notikušo pastāstīja arī Aivars Upenieks: “Mums bija jāsargā Augstākā padome (Saeimas nams). Man ir palikusi atmiņā viena tantiņa, kas pa dienu un vakarā staigāja un visiem dalīja pīrādziņus. Kad viņai jautājām, kur viņa tika daudz tos dabūjusi, kundzīte atbildēja, ka mazmeitiņas mājās cepot, bet viņa tik dalot un dalot. Sargājot savu objektu, varēja arī paskatīties ar ko citi cilvēki nodarbojas. Krāšņos kombinezonos staigāja kalnu slēpotāji, visatraktīvākie bija zemledus makšķernieki, viņi bija tā kārtīgi saģērbušies un atradās tālāk no ugunskura, jo viņiem bija silti. Šiem līdzi bija arī zivju kaste, kur bija pārtika un kādas vajadzīgās mantas. Atceros, ka viņi smējās, ka būtu ledus, varētu kādu zivi nozvejot un pacept. Domu laukumā pie barikādēm bija uztaisīta skatuve un tur uzstājās dažādi mākslinieki. Varēja paskatīties kā “Eolikas” meitenes minisvārciņos dziedāja, bet mēs silti saģērbušies – mēteļos. Atceros, ka Ieva Akurātere arī uzstājās. No Leņingradas (tagad Sanktpēterburga) bija atbraucis pulkvedis un teica:  “Tikai nevienu neprovocējiet un neizrādiet nekādu agresiju!”. Viņš atbalstīja Baltijas tautas, teica, lai mēs stāvot līdz galam un gan jau viss būšot labi. Izrādās, ka bija arī armijas pārstāvji, kas domāja savādāk… Mēs arī nebijām uz to brīdi, kad notika apšaude, tikai nākošajā rītā aizgājām apskatīties sacaurumotās sienas…”.

Pēc atmiņu stāstiem, sarunām un kopīgas dziesmas visi pasākuma apmeklētāji, tika cienāti ar tradicionālo miežu biezputru un karstu tēju.